Komponisti un autori /

Ābols, Juris (1950)

Biogrāfija   Darbi   Notikumi

Juris Ābols
Juris Ābols
Foto 1

Komponists Juris Ābols dzimis 1950. gada 16. aprīlī Rīgā, gleznotāja Ojāra Ābola un filoloģes Mirdzas Ābolas ģimenē. Beidzis LVK (tagad – Mūzikas akadēmija) Jāņa Morica flautas klasi, saņemot pedagoga un koncertizpildītāja diplomu (1972) un Ādolfa Skultes kompozīcijas klasi (1982); pēc tam darbojies kā brīvmākslinieks. Muzicējis LNO orķestrī (1976–1978). Valsts neatkarības atgūšanas laikā darbojies publicistikas jomā, spēlējis klavieru trio kopā ar komponistu Edmundu Goldšteinu un vijolnieku Jāni Bulavu, atskaņojot klasisko, latviešu komponistu, kā arī savu mūziku, 1988./1989. gadā ierakstot un producējot skaņuplati Smilšu laiks, šīs sadarbības liecinieci. Strādājis par ērģelnieku katoļu baznīcas mūzikas sfērā Francijā, Strasbūrā (1998–2005). Kopš 1987. gada – Latvijas Komponistu savienības biedrs.

No tēva mantojis filozofisko pasaules uztveri, kas centrēta humānismā un pasaules sociālo procesu skatījumā to sarežģītajās kopsakarībās, kontekstos un šķērsgriezumā. Jau sākot ar pirmajiem aprobētajiem darbiem (Piecas latviešu dejas, Prelūdija un Tokāta) tematikas centrā – pārdomas par cilvēku, viņa iekšējo pasauli, iesniedzoties pat zemapziņas dziļākajās dzīlēs, kam veltīts krietns, psihodēliski iecentrētu skaņdarbu daudzums jau kopš 80. gadu sākuma. Šeit mācījies no Lučāno Berio un Maurisio Kagela, tomēr pieturējies pie sava individuālā stila, – eksperimentējot ar cilvēka balsi dažādās emocionālajās situācijās, izmantojis senās mirušās valodas (Carmina byzantica, Normālā fizioloģija u. c.), ekspluatējis veselas piecas valodas viena opusa ietvaros (Mūsu cilvēks Beiczinā). Kopumā, valodu pielieto visos līmeņos – sākot no zemapziņā materializētas intonēmas līdz tās elektroniskai transformācijai, no sengrieķu, trāķiešu un asīriešu valodas līdz t. s. imažinārajām valodām, dadaistu leksikai, un, visbeidzot – dzimtajai valodai ar tās dialektiem. Kultūrvēstures, seno kultūru un civilizāciju pazinējs: paretam skaņdarbos sastopam kādu kultūrzīmes citātu. Nevairās arī no vistradicionālākajiem mūzikas izteiksmes līdzekļiem, piemēram, klasiskās harmonijas skolas. Interesējas par nacionālajām kultūrām, to vēsturiskajām un ģeogrāfiskajām paralēlēm. Vaļasprieks – etnoģenēze un senās ciltis, kuru pētniecība rezultējusies ar Baltobalkānistikas Enciklopēdijas sastādīšanu (2002) un atsevišķiem pētījumu manuskriptiem. Pētījumi ir regulāri.

Visumā bitonālists un politonālists. Polistilists. 90. gadu beigās dadaiski opusi sacenšas ar tradicionālā stilā rakstītiem darbiem; 2004. gadā šai simbiozei pievienojas elektronika un folkroks (Jautra sabiedrība). Nav sveši ironiski motīvi; dzēlības, sarkasmi, absurda humors, īpaši laikā ap gadsimtu miju. Tomēr šai ironijā nekad nav ļaunuma: ja ētika prevalē pār estētiku – tad tas ir cilvēces kultūrvēsturiskās pieredzes vai kultūrprocesu nopelns. Opusu izskaņas mēdz ietonēt ar rezignējošu, skumju smaidu, līdz ar to savu muzikālo procesu baudītājam uzstādot jautājumu: Bet kāpēc?...

Latvijas presē atrodamas arī J. Ābola kultūrproblemātiskā publicistika un koncertrecenzijas. Ieraksti – Latvijas Radio fonotēkā, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Mūzikas nodaļā; manuskripti – Latvijas Nacionālās bibliotēkas Mūzikas nodaļā, LMA nošu bibliotēkā. Fotomateriāli – komponista Edmunda Goldšteina personiskajā arhīvā.

www.lmic.lv

Pievienotie attēli

Ienākt
draugiem.lv twitter.com facebook.com
Draugi / Sadarbības partneri