Komponisti un autori /

Norvilis, Jānis (1906 - 1994)

Biogrāfija   Darbi   Notikumi

Jānis Norvilis ir dziesminieks. Viņa komponēto kora, solo dziesmu un tautasdziesmu apdaru skaits iesniedzas vairākos simtos. Turklāt daudzas no viņa oriģināldziesmām ir tik ļoti folklorizējušās, ka komponista noklusējuma gados Padomju Latvijā dziedātas kā tautas dziesmas. Nacionālo pašapziņu stiprinošās Jāņa Norviļa dziesmas Mūsu zeme (Rainis), Svēts mantojums (Leonīds Breikšs), Balsis (Jonāss Miesnieks) un Daugaviņa puto balti (Tālis Matīss), bija tās, ar kurām Latvija modās savai trešajai Atmodai un izgāja dziesmotās revolūcijas cīņās par valstisko neatkarību 20. gs. 80. gadu beigās un 90. sākumā. Taču J.Norviļa spalvai pieder arī vairākas kantātes, tostarp Latvieša dziesma, Mēs ejam ar Viņu – Kristus pēdējo dienu ainas, Pļaujas svētkos u.c., ērģeļkompozīcijas, kameržanra sacerējumi, mūzika lugām (Sestdienas vakars, Senču kāzas u.c.), mūzika kinofilmām (Aizsprosts, Kam drosme ir, Zem zaļā karoga u.c.) un viens no pirmajiem operetes žanra paraugiem latviešu mūzikā – dziesmu luga Ezermaļu krokodils (pēc Jāņa Jaunsudrabiņa komēdijas).
Jānis Norvilis dzimis Madonas rajona Praulienas pagasta Vecsētās. Drīz pēc tam ģimene pārcēlās uz Liezēres pagasta Kalna dzirnavām, kur topošā komponista tēvs bija dzirnavnieks, kalējs un lauksaimnieks. Šī vieta ar Jāņa Norviļa „iedvesmas ozolu” komponistu rosinājusi daudziem gara darbiem un, kā atzinies viņš pats, tad „…tās puses daba ir vienmēr bijusi klāt pie manām dziesmām…”
Pirmās zināšanas Jānis Norvilis apguva Kārzdabas pamatskolā. Pusaugu zēna vēlme dziedāt korī bija tik liela, ka viņš iestājās Pētera Dzeņa privātģimnāzijā Rīgā, kur dziedāšanas stundas un ģimnāzijas kori vadīja komponists Jānis Reinholds. Taču pēdējais jaunā censoņa balsi, kas vēl nebija pieredzējusi balss lūzumu, izbrāķējis, sakot, ka „tik augstu jau tikai meitenes dziedot.” Kādu laiku Jānis Norvilis ar mūziku nodarbojās privāti, apmeklējot stundas pie Alfrēda Kalniņa. Tieši tur viņš arī guva pirmo īsto izpratni par mūziku un nepieciešamās iemaņas, kas 16 gadus vecajam jauneklim 1922. gadā ļāva nokārtot iestājeksāmenus profesora Arvīda Dauguļa klavieru klasē Latvijas Konservatorijā. Gadu vēlāk Jānis Norvilis iestājās arī speciālās kompozīcijas teorijas klasē pie prof. Jāzepa Vītola, bet viesprofesoru Emīla Kupera un Georga Šnēfogta vadībā uzsāka orķestra diriģēšanas studijas.
1924. gadā, būdams vēl Latvijas Konservatorijas pirmo kursu students, J. Norvilis nodibināja Liezēres dziedāšanas biedrības vīru kori Imanta, kas pāris gadus vēlāk jau piedalījās VI Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos Rīgā. Pelnīdams iztiku, J. Norvilis strādāja par dziedāšanas skolotāju un koru vadītāju Pļaviņās (1927–1928) un Siguldā(1928–1935), bet 1930.gada VII Vispārējiem latviešu Dziesmu svētkiem, kuros Jānis Norvilis piedalījās ar savu Siguldas Tautas kori, dziesmu konkursam viņš iesniedza arī divas oriģināldziesmas: Pūš vēji un Dzērves. Žūrija tās atzina par muzikāli vērtīgām, taču tehniski sarežģītām.
Latvijas Konservatoriju Jānis Norvilis absolvēja trīs specialitātēs: speciālajā kompozīcijas teorijā (1928), klavierspēlē un orķestra diriģēšanā (1930), iegūstot brīvmākslinieka grādu.
Līdztekus kordiriģenta un komponista darbībai, J. Norvilis nepameta novārtā arī klavierspēli, strādājot par pavadītājpianistu Jāņa Milzarāja vadītajā Latvijas Jaunatnes Sarkanā krusta bērnu korī.
30. gadu sākumā viņš aizraujas ar dievturības idejām, pieslejoties Rīgas Dievturu draudzei ar dižvadoni – filosofu un gleznotāju Ernestu Brastiņu priekšgalā. Šajā draudzē Jānis Norvilis vada t.s. „dziesmu puduri” – 10–15 dziedātāju lielu korīti, kuram sabalso Folkloras krātuvē uzmeklētas senākās latviešu gadskārtu dziesmas. Pats viņš kuplina kora skanējumu, spēlējot kokli, ko aizceļojot no Latvijas 1944. gadā, paņem līdzi svešumā un kā lielāko svētumu glabā līdz sava mūža beigām.
1932. gadā iznāk Jāņa Norviļa pirmais kora dziesmu krājums, bet gadu vēlāk viņš tiek uzņemts Skaņražu kopā. Darbs pie dziesmu svētku sagatavošanas Jāni Norvili saved kopā ar komponistu un folkloristu Emili Melngaili. Pēdējais bija dziesmu svētku virsdiriģents, kura pienākumos bija piedalīties novadu koru kopmēģinājumos, taču nereti šo uzdevumu Melngaiļa vietā paveica Jānis Norvilis. Pamanot savā jaunajā palīgā radniecīgus radošos vaibstus un intereses – melngailiski–graubiņisku pieeju tautas dziesmu apdarēm, – Emilis Melngailis labprāt aicina Jāni Norvili paciemoties pie sevis mājās, kur spēlējot un pašam varenā balsī dziedot līdzi, skaidrojis savu pieeju svētku repertuāra dziesmām.
1935. gadā J. Norvilis debitē Latgales novada Trešajos Dziesmu svētkos ar savu dziesmu Dziesmu kalnā. Šajā laikā top vēlāk tik populārās patriotiskās dziesmas Mūsu zeme un Balsis, bet laikraksta Latvis redakcijas logā izlasītais Leonīda Breikša dzejolis Vakarjunda ātri vien pārvēršas dziesmā Svēts mantojums. 1935. gada 18. novembrī, atklājot Brīvības pieminekli Rīgā, šo dziesmu dzied karavīru kori. Vēlāk dziesmas motīvs katru dienu noteiktā laikā tiek atskaņots pieminekļa sardzes maiņā, līdz brīdim, kad ar Augusta Kirhenšteina valdības rīkojumu tas apklust uz ilgiem gadiem... 1936.gadā J. Norvilis kļūst par Zemnieku savienības kora Zemes spēks un Darba kameras kora diriģentu. Ar abiem šiem koriem viņš piedalās IX Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos (1938), kuru programmā iekļautas arī J. Norviļa dziesmas Kam drosme ir (Kārļa Ulmaņa vārdi) un 15.maija dziesma (Viļa Plūdoņa dzeja).
„Norvilis labi pazīst kori, prot ar viņu rīkoties, tamlīdz viņa darbos, kā oriģinālos, tā arī tautai dziesmās, nekad netrūkst tehniski vingra izveidojuma, netrūkst atjautības, izdomas, svaiguma.” (Volfgangs Dārziņš)
Jānis Norvilis izmēģina roku arī kinomūzikas laukā, sacerot skaņu partitūras sava novadnieka Viļa Lapenieka filmām Sirmā Rīga, Zem baltzaļā karoga, Kam drosme ir un Aizsprosts. Tādejādi viņam pienākas arī lauri kā vienam no pirmajiem latviešu filmmūzikas komponistiem. 1939. gadā uz kino ekrāna nokļūst viena no Jāņa Norviļa populārākajām a cappella jauktā kora dziesmām Balsis, ko komponists Jānis Mediņš, Reitera kora dziedātu, ietver savā oriģinālmūzikā pirmajai latviešu mākslas filmai Zvejnieka dēls.
40. gadu sākumā Jānis Norvilis kļūst par Tautas teātra muzikālās daļas vadītāju. 1943. gadā šajā teātrī tiek iestudēta J. Jaunsudrabiņa un J. Norviļa dziesmu spēle Ezermaļu krokodils, kas gūst milzīgu publikas piekrišanu. Tomēr daudz izrāžu šī dziesmu spēle nepiedzīvo. Svītru tām pārvelk karš.
1944. gadā J. Norvilis tiek iesaukts karadienestā. Līdz ar gaisa spēku izpalīgu bataljonu, kurā viņš pilda kormeistara pienākumus, komponists spiests pamest Latviju un doties uz Vāciju. Tur, dzīvojot Kaseles un Blombergas bēgļu nometnēs, J. Norvilis izveido un vada Blombergas latviešu kori, kuram dziesmas komponē pats. Viņš sacer mūziku arī Blombergas latviešu teātra izrādēm un sāk darbu pie savas pirmās operas Kurbads, kas gan palika tikai nošu skicēs.
1950. gadā J. Norvilis kopā ar dzīvesbiedri Ernu Norvili pārceļas uz Ontario provinci Kanādā, kur strādā par ērģelnieku un vada vairākus korus Pembrokas Zion baznīcā.
1953. gadā notiek Pirmie latviešu dziesmu svētki Kanādā, kuros J. Norvilis piedalās kā virsdiriģents, ērģelnieks un komponists. Kanādas latviešu Dziesmu svētku virsdiriģenta godā viņš ir līdz pat 1970. gadam, bet laika posmā no 1946. līdz 1965.gadam Jānis Norvilis (līdzās Emilim Melngailim) ir visvairāk atskaņotais autors svešatnes latviešu dziesmu svētkos vai dziesmu dienās. „Attiecībā uz dziesmām Daugav’ abas malas un Svēts mantojums, ir neiespējams saskaitīt cik simtām reižu tās dziedātas trimdas latviešu nacionālos sarīkojumos četros kontinentos. Pilnīgi droši, ka tās ir vairāk dziedātas kā pat Dievs, svētī Latviju,”- ir pārliecināts J.Norviļa kolēģis, komponists, diriģents un mūzikas publicists Arvīds Purvs.
1955. gadā Toronto pirmatskaņojumu piedzīvo J. Norviļa kantāte Latviešu dziesma un Liturģiskā svīta. Vēlāk, atsaucoties uz Jāņa Norviļa garīgajām kantātēm un ērģeļmūziku, komponista laikabiedri, mūzikas kritiķi un viņa daiļrades pētnieki spriedīs, ka Jānis Norvilis ir pirmais latviešu komponists, kurš tautas dziesmu ievedis baznīcā, „centies sadraudzēt ērģeles ar latviešu tautas dziesmu melodijām, ievest senās latviskās skaņas garīgajā mūzikā.” (Arvīds Purvs)
1957. gadā Jānis Norvilis ar ģimeni pārceļas tuvāk citiem latviešiem, uz Kičeneru, kur sāk darbu Sv. Pētera baznīcā kā ērģelnieks un koru diriģents. Viņa reputācija latviešu un kanādiešu vidū ir augsta un, kad Sv. Pētera draudzei tiek celts jauns dievnams, ērģeles tajā iebūvē pēc Jāņa Norviļa norādījumiem.
No 1962. līdz 1967. gadam J. Norvilis pilda Latviešu dziesmu svētku biedrības Kanādā padomes priekšsēža pienākumus.
1964. gadā par dziesmu ciklu jauktam korim Nedēļa senatnē J. Norvilim tiek piešķirts viens no augstākajiem apbalvojumiem – Ziemeļamerikas latviešu Kultūras fonda balva mūzikā. „Tā ir teiksma par seno latviešu dzīves gaitām nedēļas septiņās dienās. Mūzikas tēmām izmantotos šaura apjoma teicamo dziesmu meldijas un viss skaņdarbs ar vilcēju un locītāju balsu klātieni uzbur brīnumainu senatnīgu gaisotni.” (Arnolds Šturms)
1965. gadā, kad autoavārijā traģiski iet bojā komponista vienīgais dēls – Uldis, klajā nāk J. Norviļa Garīgo kora dziesmu krājums. Par ērģeļdarbiem Dod, Dieviņ, kalnā kāpt un Svīta komponists saņem ģenerāļa Kārļa Gopera fonda 1965. gada balvu mūzikā.
1973. gadā iznāk J. Norviļa apdaru krājums Senā gadskārta latviešu tautasdziesmās. „Norviļa personība radījusi ap sevi latviskas Latvijas atmosfēru, to rūpīgi saudzējot un sargājot. Šī pasaule bija tā, kas pasargāja meistaru no kosmopolītisma mākslā un deva iespēju veidot tik latviski autentisku ciklu kā Senās gadskārtas.” (Pauls Dambis)
1988. gada 7. oktobrī manifestācijā Mežaparkā Par tiesisku valsti pēc vairāku gadu desmitu noklusēšanas Latvijā tiek dziedātas J. Norviļa dziesmas Daugav’ abas malas un Svēts mantojums. Šīs dziesmas kļūst par Latvijas Atmodas un dziesmotās revolūcijas simbolu un turpmāk skan ikvienā nozīmīgā tautas pulcēšanās reizē. Daugav’ abas malas, Svēts mantojums un Balsis tiek iekļautas arī 1990. gada XX Vispārējo latviešu Dziesmu svētku programmā; tās dzied 15000 dalībnieku liels Dziesmu svētku kopkoris.
Diemžēl pats komponists uz Latviju tā arī neatbrauc.
1991. gadā Jānis Norvilis saņem Pasaules Brīvo Latviešu apvienības Goda balvu par mūža darbu, veltītu latviskās mūzikas jaunradei.
1994. gada 8. novembrī Jāņa Norviļa mūžs noslēdzas. Viņš apbedīts Jorkas kapos Toronto.
2003. gadā ar izdevniecības Musica Baltica gādību klajā nāca J. Norviļa klavierapdaru krājums jaunajiem pianistiem Dziesmu druva, kurā par vingrinājumiem, aizvien pieaugošā sarežģītības pakāpē, komponists izmantojis tautas melodijas.
2009. gada decembrī Jāņa Norviļa vārds tika piešķirts Madonas mūzikas skolai.
“Norvilim ir it kā trīs dažādas sejas:
viena, kad viņš grib būt tāds kā „tautas dziedonis,” ar dziesmutipu Dziesmu kalnā vai … Arājs un gājputns, o t r a, kur viņš raugās uz mums ar tādu kā dziļdomīga un pravietīga krīvu krīva seju (Pie Daugavas) un t r e š ā, ar kuru viņš it kā negrib izteikt nekā.
Pirmajā gadījumā Norvilis parasti ieslīd populārās mūzikas reģionos un reizēm žonglē uz robežas starp dziesmu un ziņģi, otrā viņš pa laikam nonāk pie tādas kā pretenciozas „aizlaicības” un trešajā…trešajā Norvilis ir lielisks! …Dziesmas Pie sētiņas un Abavmalā to izsaka visspilgtāk. Neraugoties uz galīgi nepretenciozo tekstu, - tikai pāris vārdu katrā dziesmā – Norvilis abās uzbur brīnumjauku latvisku gaisotni! Par spīti Norviļa līniju asimetriskajai stūrainībai, par spīti viņa balsvešanas šķietamajai „neveiklībai”, Norvilis ir smalks tecniķis un šīs „stūrainības” un „neveiklības” bieži vien ir visai rafinēti izdomāti efekti. Norvilis ir sapratis ļoti labi, ka latviešu tautasdziesma nav kvadrātiska kā vācu dziesma, un ka tā nav uzbūvēta, liekot tercu uz tercas, bet gan liekot „berzēties” stūrainajām kvartām. Šo kvartisko stūrainību mēs Norviļa darbos atradīsim visai bieži un, manuprāt, tas ir viens no iemesliem Norviļa mūzikas latviskajai skaņai.”
(Volfgangs Dārziņš)

Ienākt
draugiem.lv twitter.com facebook.com
Draugi / Sadarbības partneri