Jurjāns, Andrejs (1856 - 1922)
Biogrāfija Darbi Notikumi
Pirmais latviešu profesionālais
komponists, latviešu mūzikas klasiķis Jurjānu Andrejs dzimis 1856.
gada 30. septembrī Ērgļu novada Meņģeļu mājās deviņu bērnu ģimenē.
Deviņu gadu vecumā viņš uzsācis mācības Ērgļu draudzes skolā, kur
līdztekus vispārizglītojošajiem priekšmetiem apguvis klavieru un
vijoļspēles pamatus, kā arī dziedāšanu pie skolas direktora Ādama
Tērauda. Pēc gada zēns iestājies Vecpiebalgas draudzes skolā
(1866–1973), kur viņa mūzikas skolotājs bija Šancberģu Pēteris. Par
spēcīgu impulsu Jurjānu Andreja turpmākajām mūziķa gaitām kļuva
Pirmie vispārējie latviešu dziesmu svētki (1873), kuros viņš
piedalījās ar Vecpiebalgas Labdarības biedrības kori. Mācoties
Rīgas krievu Katrīnas skolā (1873–1874), ieguvis vidusskolas izglītību, bet
zināšanas klavierspēlē un harmonijā papildinājis pie skolas
direktora A. Bernta. 1875. gadā uzņemts Pēterburgas konservatorijā,
ar pianistu Ludvigu Bētiņu kļūstot par pirmajiem latviešu
jaunekļiem šajā augstskolā. Pēterburgas konservatoriju absolvējis
trīskārt: 1880. gadā beidzis Luija Homiliusa ērģeļspēles klasi,
iegūstot brīvmākslinieka diplomu, 1881. gadā – Nikolaja
Rimska-Korsakova kompozīcijas klasi, atkārtoti saņemot
brīvmākslinieka diplomu, un 1882. gadā ar lielo sudraba medaļu
absolvējis Frīdriha Homiliusa mežraga spēles klasi. Studiju pēdējos
gados vadījis Pēterburgas latviešu Labdarības biedrības kori un
aktīvi iesaistījies arī citās Pēterburgas kultūras dzīves
aktivitātēs.
Pēc konservatorijas absolvēšanas Jurjānu Andrejs devies uz
Harkovu. No 1882. līdz 1916. gadam viņš strādājis Ķeizariskās
Krievu mūzikas biedrības Harkovas mūzikas skolā, kur vadījis
teorijas un mežraga spēles klases un mācījis kordiriģēšanu,
rakstījis kritikas laikrakstā Južnij
Kraj, vadījis Harkovas latviešu kori, spēlējis mežragu
Harkovas simfoniskajā orķestrī un dažreiz uzstājies ar ērģeļmūzikas
programmām. 20. gadsimta pirmajos gados Jurjānu Andreju
piemeklējusi smaga ausu slimība, kas progresējusi arvien vairāk, un
1916. gadā viņš pārtraucis darbu mūzikas skolā dzirdes zuduma dēļ,
1920. gadā, slimības un vienīgā dēla pāragrās nāves salauzts,
atgriezies Latvijā un 1922. gada 28. septembrī atvadījies no
dzīves.
Vide – nacionāli patriotiskā nostāja ģimenē, draudzība ar
ievērojamākajiem tā laika kultūras darbiniekiem, jaunlatviešiem
(Ausekli, brāļiem Kaudzītēm, Stērstu Andreju, Vensku Edvartu un
citiem latviešu inteliģences pārstāvjiem Pēterburgā) – ,
mērķtiecība un apbrīnojamās darba spējas veidojušas Jurjānu Andreju
par spēcīgu personību. Pārsteidzoša šķiet viņa interešu un darbības
daudzpusība. Jurjānu Andrejs bijis novators daudzās
jomās.
Komponists pārstāv romantisma virzienu, kas 19. gadsimta
Eiropā bija saistīts ar nacionālās mūzikas tapšanu, patriotisku
tematiku, pievēršanos tautas mūzikai. Viņa mūzikas stilu nosaka
saikne ar krievu mūzikas tradīcijām un vācu romantismu, kā arī
latviešu tautas mūzikas dziļā ietekme. Jurjānu Andreja pirmās
kompozīcijas tapušas jau studiju laikā Pēterburgā – tās bija
patriotiskas un liriskas, jauneklīgas jūsmas caurvītas dziesmas ar
laikabiedru dzeju balsij un klavierēm, kā arī dažādiem koru
sastāviem, kas iekļautas 1877. gadā iznākušajā
krājumā Daina. Visaktīvākais laiks
kompozīcijas jomā bijis 19. gadsimta 80. un 90. gadi.
Jurjānu Andreja spalvai pieder pirmie latviešu simfoniskās
mūzikas darbi, tostarp pirmais instrumentālais
koncerts un kantāte. Komponista orķestra mūzikā rodams simfonisks
vēriens. Salīdzinot ar savu priekšteču mūziku, Jurjānu Andrejs
pacēlis a cappella kora dziesmas
žanru augstākā kvalitātē, bagātinājis to ar jaunu tematiku un
spilgtākiem tēliem. Varbūt ne tik nozīmīgs ir viņa devums
solodziesmas žanrā un instrumentālajā mūzikā, kaut arī te rodamas
jaunas vēsmas.
Zīmīgi, ka visu komponista daiļradi caurvij latviešu
tautasdziesmas: ar tām sastopamies ne tikai apdarēs, bet arī
lielākajā daļā viņa oriģināldarbu. Iemājojot Jurjānu Andreja
mūzikā, tautas melodija kļūst kā dārgakmens, kas pēc juveliera
slīpējuma nezaudē savu pirmatnējo skaistumu, bet tā dabiskās
īpašības izceļas vēl vairāk. Sastopami gan tautasdziesmu citāti,
gan arī tautasdziesmām radniecīgas melodijas. Sevišķi nozīmīga
daiļrades sfēra ir latviešu tautasdziesmu apdares korim, kurās,
salīdzinot ar savu priekšteču paveikto, viņš spēris ievērojamu soli
uz priekšu. Apdarēs komponists uzstādījis sev nebūt ne mazākas
prasības kā oriģinālmūzikā, pret tautasdziesmām izturējies ar lielu
bijību, mēģinājis saglabāt to iedabu (tostarp diatonismu,
asimetrisku dalījumu, jauktos taktsmērus), centies izcelt katras
tautasdziesmas savdabību un saskaņā ar tās tēlu rast atbilstošus
mūzikas izteiksmes līdzekļus. Melodiju harmonizācijā centies
izvairīties no skaņām, kas nav iekļautas melodijā un sevišķu vērību
pievērsis balsu patstāvībai. Komponista ieviestie melodijas
harmonizācijas galvenie principi radījuši impulsu veselam virzienam
latviešu mūzikā. Viņš ir pirmais komponists, kurš pievērsies
latgaliešu tautasdziesmu apdarēm, tajās spilgti realizētas viņa
agrāk paustās nostādnes attiecībā uz melodiju harmonizēšanu, kā arī
plaši lietoti polifonie paņēmieni.
Jurjānu Andrejs licis pamatus latviešu muzikoloģijai – viņš
ir pirmais, kurš sistematizējis, klasificējis un kompleksi pētījis
mūsu tautas mūziku, sniedzot par to arī pētniecisku komentāru,
tostarp mēģinot veidot arī tautasdziesmu vēsturisko klasifikāciju.
Tautasdziesma Jurjānu Andreju saistījusi jau kopš bērnības, kad
viņš dzirdēja mātes dziedātās dziesmas, līdz pat mūža nogalei, kad,
būdams kurls, trūcīgos apstākļos viņš gatavoja
izdošanai Latvju tautas mūzikas
materiālu piekto daļu un, balstoties tikai uz
iekšējo dzirdi, uzrakstīja latgaliešu tautasdziesmu apdares korim.
Gan pats, gan ar uzticamu palīgu līdzdalību Jurjānu Andrejs ir
savācis ap 6000 tautas daiļrades paraugu (melodijas, teksti,
ziņģes, rotaļas un dejas, ticējumi), tostarp 3000 latviešu tautas
melodiju no visiem Latvijas novadiem – šai ziņā viņa ieguldījums ir
tikpat nozīmīgs kā Krišjānim Baronam. Jurjānu Andreja mūža veikums
ir Latvju tautas mūzikas
materiāli sešās grāmatās (sestā nāca klajā pēc
komponista nāves).
Esot tālu projām no dzimtenes, Jurjānu Andrejs uzturējis
ciešas saites ar Latviju un bija aktīvs latviešu nacionālās mūzikas
popularizētājs. Komponistam ir ievērojami nopelni latviešu mūzikas
dzīves attīstībā. Viņš bijis Trešo (1888), Ceturto (1895) un Piekto
(1910) vispārējo latviešu dziesmu svētku virsdiriģents un
piedalījies to organizēšanā. Kopš 1889. gada būdams RLB Mūzikas
komisijas sekretārs, Jurjānu Andrejs apkopojis un rediģējis desmit
RLB Mūzikas komisijas izdotus kordziesmu krājumus, kuros iekļauti
labākie viņa laikabiedru kormūzikas paraugi, kā arī organizējis
ikgadējosRudens koncertus. Te jāpiemin arī
viņa interese par latviešu mūzikas vēsturisko attīstību, kā
apliecinājums tam ir RLB Mūzikas komisijas saietā nolasītais
referāts Latviešu tautas mūzikas literatūra no
viņas sākuma līdz 1891. gadam, kā arī raksti, kuros viņš
analizē savu tautiešu laikabiedru mūziku. Komponists asi nostājas
pret diletantismu komponistu daiļradē, pret mietpilsonisku gaumi,
aizstāv pareizas un skaidras mūzikas terminoloģijas
ieviešanu.
Jurjānu Andreja darbībai bijusi arī izglītojoša nozīme. Par
neatsveramu palīgu mūzikas pedagoģijā kļuvis komponista
sastādītais Dziesmu krājums latviešu tautas
skolām (1890), kurā rodamas gan viņa paša dziesmas
un latviešu tautasdziesmu apdares, gan arī citu komponistu darbi.
Rosinot zemnieku ļaudīs izpratni par profesionālo mūziku, 1880.
gados Jurjānu Andrejs izvērsis plašu koncertdarbību Latvijas
novados (kas tajā laikā bija ļoti neparasta parādība) – sākotnēji
spēlējis ērģeles lauku baznīcās, vēlāk nereti ērģeļu sliktā
stāvokļa dēļ arvien biežāk uzstājies kā solists mežradznieks, kā
arī, pieaicinot talkā brāļus Pēteri, Juri un Pāvulu, nodibinājis
brāļu Jurjānu mežragu kvartetu, kas iemantojis popularitāti daudzos
Latvijas novados, īpaši Vidzemē. Ņemot vērā viņa veikumu latviešu
mūzikā, Latvijas Valsts konservatorija ievēlējusi Jurjānu Andreju
par savu pirmo goda biedru.
Mūsdienās Jurjānu Andreju pirmām kārtām pieminam kā latviešu
nacionālās mūzikas pamatlicēju, viņš pavēra ceļu latviešu
profesionālās mūzikas attīstībai, sagatavojot augsni pēcteču Jāzepa
Vītola, Alfrēda Kalniņa, Emīla Dārziņa, u. c. daiļradei, viņa darbu
latviešu tautasdziesmu vākšanas, pētniecības un apdarināšanas jomā
turpināja Emilis Melngailis un Jēkabs Graubiņš. Jurjānu Andreja
devumam ir svarīga kultūrvēsturiska nozīme, taču daudz no viņa
veiktā ir arī būtiska mūsdienu latviešu kultūras daļa: tā dzīvo
dziesmusvētkos, skolās, koncertdzīvē un pat ikdienā (īpaši
iecienīta ir viņa tautasdziesmas apdare Pūt,
vējiņi, bez kuras neiztiek gandrīz neviena kultūras
pasākuma izskaņā).