Komponisti un autori /

Kalniņš, Alfrēds (1879 - 1951)

Biogrāfija   Darbi   Notikumi

Alfrēds Kalniņš
Alfrēds Kalniņš
Foto 1

Alrēda Kalniņa daiļrades pētnieks Arnolds Klotiņš viņu sauc par visražīgāko un daudzpusīgāko 20.gadsimta pirmās puses latviešu komponistu – viņa darbu klāsts sasniedz deviņus simtus. Par Kalniņa daiļrades pamatžanru jāatzīst solodziesma – kopskaitā to ir apmēram 250. Alfrēds Kalniņš ir arī latviešu nacionālās operas pamatlicējs, tāpat – izsmalcināti poētiskas klaviermūzikas, nacionāla kolorīta iekrāsotu simfonisko opusu un baleta, arī balādiskas, idilliski elēģiskas kormūzikas un virtuozu ērģeļdarbu autors.

Klavierspēles pamatus Alfrēds Kalniņš apgūst R.Mīlmaņa proģimnāzijā dzimtajās Cēsīs, deviņu gadu vecumā iemēģina Cēsu Sv.Jāņa baznīcas ērģeles. Jau sešpadsmit, septiņpadsmit gadu vecumā top pirmie klavierdarbi un solodziesmas, vēlāk gan autors tos iznīcina.

1897.gadā viņš iestājas Pēterburgas Konservatorijas Luī Homiliusa ērģeļu klasē. Studiju laikā Alfrēds Kalniņš satuvinās ne tikai ar tur studējošajiem mūziķiem – Emīlu Dārziņu, Emili Melngaili, bet arī ar topošajiem latviešu māksliniekiem – Jūliju Madernieku, Teodoru Zaļkalnu, Gustavu Šķilteru, Rūdolfu Pērli u.c., īpaši iedvesmodamies no visjaunākajiem strāvojumiem tēlotājmākslā, un šai ziņā palikdams izņēmums latviešu komponistu vidū. „Man jāatzīstas, ka no dažas gleznas aplūkošanas mantoju vairāk nekā no kāda patukša mūzikas gabala klausīšanās", ir teicis komponists.

Kaut arī kompozīciju Kalniņš Konservatorijā nestudē, pirmo klavierdarbu un solodziesmu vidū daudzas ir jau arī ar paliekošu nozīmi. „Trīs liriski gabali” klavierēm („Noktirne”, „Šūpļa dziesma”, „Rudens”) ir pirmais atsevišķi izdotais darbs tūlīt pēc pārcelšanās uz Rīgu 1901.gadā, kas ātri vien iemanto noturīgu popularitāti. „Šī izsmalcinātības un tatiska, nereti pastorāla kolorīta vienība ir Kalniņa agrīnās instrumentālās lirikas pati galvenā individuālā īpatnība. Psiholoģiskā niansējumā Kalniņš pilnībā seko gadsimta beigu kamermūzikas prasībai pēc pašu sīkāko dvēseles kustību atveidojuma...” (A.Klotiņš. „Alfrēds Kalniņs”. 60. lpp) Rīgas periodā izdotas arī pirmās (vienlīdz populārās) četras solodziesmu burtnīcas, komponists tolaik kā koncertmeistars bieži uzstājas koncertos ar Malvīni Vīgneri-Grīnbergu, Pāvulu Jurjānu.

1903.gadā Alfrēds Kalniņš sāk darba gaitas Pērnavā, pildīdams ērģelnieka, koru diriģenta un pedagoga pienākumus līdz pat 1911.gadam. 1904.gada oktobrī viņš sarīko vēsturiski pirmo latviešu komponista autorkoncertu Rīgā. Kalniņa jaunradi labvēlīgi vērtē arī Vācijas mūzikas prese, norādot uz ziemeļu tautu psihei raksturīgo izjūtu bagātību saskarē ar dabu, un nodēvējot Kalniņu par skaņu dzejnieku ar neskartas dabas izjūtu un ļoti plastisku formu, tāpat - visai personisku, lai neteiktu – nacionālu stilu. Jau tad tiek norādīts uz līdzību ar Grīgu un Sibeliusu, balstoties folklorā atrodamo mūzikas pirmelementu spēkā un svaigumā, diatonikas un seno skaņkārtu apvienojot ar tautas mūzikas ritmiem un intonācijām, jaukto taktsmēru un struktūras elementu bagātību, it sevišķi raupjo, senatnīgi pirmatnējo episko noskaņu darbos. 

1910.gadā ar kordziesmām „Imanta” un „Līgas svētki”, kā arī simfonisko tēlojumu „Pie Staburaga” Alfrēds Kalniņš piedalās Piektajos dziesmusvētkos.

1911.gadā viņš uz četriem gadiem pārceļas uz Liepāju, pildīdams Sv.Annas baznīcas ērģelnieka pienākumus. Diriģē korus, organizē koncertus, raksta kritikas. Liepājā Alfrēds Kalniņš strādā vēl arī 1918.-1919.gadā.

1914.gadā komponists dodas ceļojumā pa Eiropas valstīm, Kastanjolā tikdamies ar Raini, ar kuru ir sācis darbu pie operas „Indulis un Ārija”. Kara laikā tiek nozaudēts operas 2.cēliena librets, darbs netiek pabeigts.

1.pasaules kara gados Alfrēds Kalniņš dzīvo un strādā Tērbatā (Tartu), ar Ādolfu Kaktiņu un Paulu Saksu dodas koncertturnejā pa Pievolgas pilsētām (1916), koncertē arī Cēsīs, Tallinā, Pēterburgā, Arhangeļskā, Maskavā.

Kopš 1919.gada rudens pārceļas uz dzīvi Rīgā, ir Izglītības ministrijas Mākslas departamenta mūzikas nodaļas vadītājs (1919-1920), Nacionālās operas literārās daļas vadītājs (1919-1920) un direkcijas loceklis(1925 - 1926), Sv. Jēkaba baznīcas ērģelnieks (1920-1923), mūzikas daļas vadītājs Nacionālajā teātrī (1923-1925), kora „Dziesmuvara” diriģents (1925-1927). 1920. gadā piedalās operas „Baņuta” pirmuzveduma sagatavošanas darbā, ir tā diriģents. Tāpat rīko ikgadējus autorkoncertus, kuros izskan ap 100 jaunu solodziesmu, regulāri sniedz ērģeļkoncertus.. 1926. gadā ir Sesto dziesmusvētku virsdiriģents. 

1927.gada oktobrī komponists emigrē uz ASV, Ņujorku, kur strādā gan kā kordiriģents, gan kā pedagogs, tāpat sniedz solokoncertus. Rīko autorkoncertus Filadelfijā un Bostonā. Amerikas gados top vairāk kā 20 solodziesmas ar E.A.Po u.c. amerikāņu, kā arī latviešu dzejnieku vārdiem, kantāte „Jūra” ar angļu un amerikāņu dzejnieku vārdiem, skaņdarbi ērģelēm un klavierēm.. 

Pēc atgriešanās Rīgā 1933.gadā Alfrēds Kalniņš atsāk ērģelnieka un koncertanta darbību, gadu vēlāk sāk regulārus ērģeļmūzikas radiokoncertus, kas ar nelieliem pārtraukumiem turpinās līdz 1945.gadam. 
Arnolda Klotiņa monogrāfijā „Alfrēds Kalniņš”, rodam arī toreizējās Kalniņa spēles īpatnību aprakstu: „Pirmām kārtām, viņa spēle - , tiklab uzstājoties par solistu, kā arī baznīcas rituāla ietvaros, - ir koncertiska, nevis ērģeļmūzikas pielietojamo, tātad baznīcniecisko pusi uzsveroša. Tas vēl ir diezgan liels retums tais laikos. ...
Pati lielākā un visgrūtāk raksturojamā īpatnība ir bijis Kalniņa spēles ārkārtējais plastiskums. Tik labi sadzirdama un izbaudāma bijusi skaņu auduma tekstūra, izteiksmīgais un skaidrais reljefs, ka, licies, mūziku var gandrīz ar tausti izjust. Tas panākts ar visa skaņuma diapazona pilnu, bet ļoti lietpratīgi dozētu, daiļi samērotu lietojumu. Arī ar reljefu tembrālo veidojumu un ar divu šķietami nesavienojamu spēles īpašību – tehniskas precizitātes un brīvas metroritmiskas elastības – vienību. J.Sudrabkalns runā par „vijoļelastīgām Kalniņa ērģelēm”, pār kurām meistars valda, „spēkā paturēdams stingru precizitāti un maigumā nostādamies uz pašām klusuma robežām.” Leģendāras šai laikā kļūst Kalniņa improvizācijas par publikas pieteiktām tēmām, kuras parasti noslēdz koncertu.”

1933. gadā tiek īstenots operas „Salinieki” atjaunojums LNO jaunā redakcijā ar nosaukumu „Dzimtenes atmoda”. 1937.gadā - „Baņutas” otrais uzvedums ar papildinājumiem un jaunu instrumentāciju. 1940.gadā komponists sāk darbu pie baleta „Staburags”, kura pirmuzvedums notiek 1943.gadā 

Kopš 1944.gada Alfrēds Kalniņs ir Latvijas Valsts konservatorijas rektors (līdz 1948), kopš 1945 – Komponistu savienības orgkomitejas un valdes loceklis. 

Mūža nogalē top „Variācijas par Jāzepa Vītola tēmu” ērģelēm, klavierdarbi, vairāki simfoniskie darbi, to vidū „In memoriam” un „Desmit latviešu tautasdziesmas”. 

Alfrēds Kalniņš miris 1951.gada 23.decembrī.

Ināra Jakubone, LMIC, 2010

www.lmic.lv

Ienākt
draugiem.lv twitter.com facebook.com
Draugi / Sadarbības partneri