Komponisti un autori /

Kalniņš, Jānis (1904 - 2000)

Biogrāfija   Darbi   Notikumi

Jānis Kalniņš
Jānis Kalniņš
Foto 1

J. Kalniņš, komponists un operu diriģents, guvis ievērību visupirms kā muzikāli dramatisks talants – ar 30. gados komponētām operām un baletiem. It īpaši sākot ar 40. gadiem radījis daudz simfoniskās mūzikas (5 simfonijas u.c.) un kamermūzikas, arī kantātes. Stila ievirze un attīstība visumā antiromantiska, ar noslieci uz klasicistiski objektīvu, konstruktīvi klaju izteiksmi. Studējis kompozīciju Latvijas konservatorijā (1920–1924), strādājis par diriģentu Nacionālajā teātrī (1923–1933) un Latvijas Nacionālajā operā (1933–1944). Pēc emigrācijas (1944) nonāk Lībekā, Vācijā, pēc tam (1949) Kanādā, kur 20 gadus strādā par mūzikas pasniedzēju Frederiktonas Skolotāju koledžā (Ņūbransvikā), vada simfoniskos orķestrus, vēlāk darbojas par ērģelnieku un kora diriģentu. Saņēmis Ņūbransvikas Mauntelisona universitātes mūzikas goda doktora grādu (1981) par nopelniem reģiona mūzikas dzīves veicināšanā.
Kalniņa 20. un 30. gadu kora mūzika stila ziņā pamazām novirzās no nacionālās klasikas visumā romantiskajiem paraugiem; folkloras apdarēs vairāk izsrādāta humora un dejiskuma sfēra, bet monumentālās dziesmās ar Jāņa Sudrabkalna tekstiem (1931–1932) autors iet latviešu kordziesmai principiāli jaunu ceļu neoklasicisma un priekšmetiska tēlojuma, smalka ilustratīvisma virzienā, kas dažkārt dēvēts par "jauno lietišķību" mūzikā.
Kalniņa kordarbu skaits nav liels (ap 60 darbu), taču to vidū ir visai izvērstas formas kompozīcijas – tiklab neoklasicisma, kā arī atsvaidzinātā romantiskās kora kantilēnas un gleznainības tradīcijā. Tautasdziesmu apdarēs Kalniņš izkopis pārsvarā dejiskuma, rotaļības un humora sfēru. Stila ziņā neierobežoti valda diatonisms, tā ietvaros mazinās konsonanses un disonanses pretstati – tāpat kā tautas mūzikā arī sekunda un to saturošas saskaņas tiek lietotas konsonanšu nozīmē.

Arnolds Klotiņš

www.lmic.lv

Ienākt
draugiem.lv twitter.com facebook.com
Draugi / Sadarbības partneri