Komponisti un autori /

Mediņš, Jānis (1890 - 1966)

Biogrāfija   Darbi   Notikumi

Jānis Mediņš
Jānis Mediņš
Foto 1

Jānis Mediņš ir nesaraujami saistīts ar Latvijas laikgriežiem. 1890. gadā dzimušais komponists veidojies un tapis kopā ar Latvijas valsti un kopā ar šo valsti piedzīvojis visu tās spožumu un postu. Latvijas konservatorijas profesors, Operas un Radiofona diriģents, neoficiālās himnas Tev mūžam dzīvot, Latvija autors 1944. gadā atstājis Latviju un mūža nogali aizvadījis trimdā.
Jānis Mediņš dzimis 1890. gada 9. oktobrī Rīgā. Komponists audzis un veidojies neparasti muzikālā ģimenē. Mediņu dzimta latviešu mūzikas kultūrai izauklējusi veselus trīs skaņražus. Savu vārdu mūsu mūzikas mākslā teikuši arī Jāņa divi vecākie brāļi Jāzeps un Jēkabs. Māsa Marija – talantīga pianiste diemžēl pāragri un traģiski aizgājusi no dzīves. Savus pirmos muzikālos iespaidus nākošais komponists guvis jau agrā bērnībā, jo Mediņu mājās daudz muzicēts. Sekojot brāļa Jāzepa paraugam 1900. gadā, desmit gadu vecumā arī viņš iestājies Rīgas Zīgerta Mūzikas institūtā, kur mācījies vienlaicīgi trijās – klavieru, vijoles un čella klasēs, bet trīspadsmit gadu vecumā sācis spēlēt vijoli institūta orķestrī. 1909. Mediņš absolvējis Mūzikas institūtu, par īpašām sekmēm izpelnīdamies trīs zelta liras.
1904. gadā, 14 gadu vecumā sākas Mediņa nopietnas orķestra mūziķa gaitas – sākumā kā vijolniekam Rīgas Latviešu biedrības orķestrī, kur viņš spēlējis līdz 1913. gadam, bet pēc tam vēl divus gadus kā altistam P. Jurjāna Latvju operas orķestrī. Latvju operas gados viņš guvis pirmo pieredzi pie diriģenta pults. Šajā laikā viņš sevi pieteicis arī kā komponists. Jau 1909. gadā radušās pirmās dziesmas, ja neskaita pazudušos bērnības gadu uzmetumus, bet pirmo reizi atklātībā Jāņa Mediņa vārds izskanējis 1912. gadā, kad Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas komisijas godalgu izsolījumā starp citām godalgotām kompozīcijām iekļuvušas arī divas J. Mediņa dziesmas jauktam korim. Jau 1913. gadā aizsākas darbs pie operas Uguns un nakts. Operu bija iecerēts pabeigt līdz 1915. gada oktobrim, bet dzīve ienesusi visai skarbas korekcijas.
Sācies Pirmais pasaules karš, un J. Mediņš kļuvis par kapelmeistaru armijas orķestrī. Kara beigas komponists piedzīvojis Sibīrijā. Par šo laiku viņš savā grāmatā raksta, ka to izturējis tikai pateicoties laulātās draudzenes mīlestībai un atbalstam, kura uz saviem kamiešiem cauri Sibīrijas sniegiem iznesusi smago, brezentā iesieto Uguns un nakts partitūru. Diemžēl citus Sibīrijā radītus darbus, kopumā ap 30, tai skaitā viencēliena operu Zvanīgs zvārgulīts, nācies taigā sadedzināt, lai mājupceļā atvieglotu bagāžu.
Pēc atgriešanās dzimtenē komponists aktīvi iesaistījies jaundibinātās Latvijas valsts mūzikas kultūras veidošanā – sācis pedagoga darbu Latvijas konservatorijā, kur vadījis diriģēšanas un instrumentācijas klases. Laiks no 1920. gada līdz aizbraukšanai no dzimtenes iezīmīgs ar aktīvu diriģenta darbību – vispirms Latvijas Nacionālajā operā, kur viņš bijis ne tikai viens no diriģentiem līdzās Teodoram Reiteram, bet ticis ievēlēts arī operas direkcijā. Mediņa diriģenta repertuārs LNO ir visai daudzpusīgs. Protams, tās ir divas viņa paša operas – Uguns un nakts un Dievi un cilvēki, bez tam arī Čaikovskis, Rubinšteins, Maskanji, Leonkavallo, Pučīni, Verdi, Mocarts un citi – ikviena operteātra zelta repertuārs. Neraugoties uz lielo slodzi, pasniedzēja un operas diriģenta pienākumus pildot, viņš paralēli uzstājies ar simfoniskajiem koncertiem. Desmit gadi (1922–1932) ir īpaša jaunrades pacēluma iezīmēti – komponistam netrūkst ne ideju, ne enerģijas. 
Kopš 1928. gada līdz pat 1944. gadam Jānis Mediņš bijis redzams pie jaundibinātā Latvijas Radiofona diriģenta pults. Darbs Radiofona orķestrī devis daudz plašākas iespējas – būdams orķestra galvenais diriģents, Jānis Mediņš centies atsvaidzināt koncertu repertuāru ar maz dzirdētām, jaunām un modernākām kompozīcijām. Un vienmēr nenogurstoši centies popularizēt latviešu mūziku – visu jaunāko, kas vien vērtīgs radīts. Tas bijis bagāts, nozīmīgām radošām iecerēm piepildīts laiks. Taču 1940. gadā Latvija atkal tiek ierauta vēstures dzirnās. Tas atsaucas arī uz norisēm mūzikas dzīvē.
Vēloties saglabāt brīvību sev un savai mākslai, Jānis Mediņš ar ģimeni 1944. gada augusta beigās atstājis Latviju. Četrus gadus nodzīvojis bēgļu nometnēs Vācijā – Zēgebergā un Blombergā, bet kopš 1948. gada par Jāņa Mediņa dzīvesvietu kļuva Stokholma. Te, nošu pārrakstītāja darbā Stokholmas koncertnamā, viņš atkal sastapis T. Reiteru. Ļoti daudz viņam devusi iespēja noklausīties mēģinājumus Stokholmas koncertnamā – dzirdēt un redzēt ļoti labus diriģentus un solistus. Pēc Karaliskās Operas pasūtījuma Mediņš instrumentējis Minkusa baletu Dons Kihots, Stokholmā tapusi arī virkne kamermūzikas darbu.
Pēc daudziem gadiem, 1964. gadā Mediņš viesojies Latvijā. Viņa jubilejas koncertā dziedājusi Ž. Heine-Vāgnere, L. Andersone, spēlējusi V. Cīrule, diriģējis E. Tons un pats autors. Tas viņam bijis neaizmirstams brīdis.
Diemžēl jau Latvijas apciemojuma laikā komponistam jūtami pasliktinājusies veselība, un viņš miris 1966. gada 4. martā, tā arī nesagaidot Uguns un nakts atjaunoto uzvedumu Latvijā tā paša gada rudenī. 
Jāņa Mediņa daiļradei ir nozīmīga vieta latviešu mūzikas kultūrā. Daudzās jomās viņam nācies būt pirmajam – J. Mediņa Uguns un nakts līdzās Alfrēda Kalniņa Baņutai aizsāk latviešu nacionālās klasiskās operas žanru, viņa spalvai pieder arī pirmais klavierkoncerts (1932), pirmais balets (Mīlas uzvara, 1934), pirmais klavieru trio (1930), pirmais viendaļīgais simfoniskais tēlojums (Imanta, 1923).
Jānis Mediņš, šķiet, mūziku radīja viegli, spontāni, tāpēc, ka nevarēja neradīt. Par to liecina kaut tikai kompozīciju iespaidīgais skaits – vairāk nekā 300 skaņdarbu. Un tomēr šis vieglums ir tikai šķietams. Jāņa Mediņa darbā milzīga nozīme personiskajiem pārdzīvojumiem – viņa skaņdarbi, īpaši dziesmas, ir kā intīma dienasgrāmata, ar sirds asinīm rakstīta. Būdams apbrīnojami talantīgs, Jānis Mediņš ļāva savai mūzikai runāt pašai. Viņam nepatika nodarboties ar teorētiskiem spriedumiem un analītiskām apcerēm. 
Skaistums un mērs – tā īsi varētu raksturot J. Mediņa estētiku. Viņa populārākie darbi ir veidoti noapaļoti, neoklasicisma skaistuma ideālam atbilstoši. Viņa bagātajā, krāsās zaigojošajā orķestrī brīžiem saklausāms Riharda Štrausa simfonisko poēmu vēriens. Pēc operas Uguns un nakts pirmizrādes kritikas atsauksmēs nereti vilktas paralēles ar Vāgnera Nībelunga gredzenu. Jānis Zālītis kādā recenzijā minējis Rihardu Štrausu un Rihardu Vāgneru kā Jāņa Mediņa muzikālos audžutēvus. Jāņa Mediņa harmoniskajā izdomā ieskanas kaut kas no franču impresionisma. Dažkārt viņa mūzikai piedēvēta pat veristiska kaisle un saklausītas paralēles ar Dž. Pučīni (Vēstules Pēram Gintam). Un, neapšaubāmi, būtiska ietekme viņa muzikālajā tēlainībā ir latviešu tautas mūzikai – ne tik daudz tiešu citātu, vairāk latviski iekrāsotā intonatīvajā un harmoniskajā valodā. 
Būtisks pavērsiens Jāņa Mediņa stilistikā ienācis ar trimdas gadiem. It kā pieklusis, aptrūcis viņa harmoniski piesātinātais, romantiski kaismīgais stils, noticis lūzums – komponista rokraksts turpmāk veidojies izsmalcinātības virzienā. Agrākais orķestra krāsu meistars sācis rakstīt konstruktīvu, ritmizētu kamermūziku, ne vairs simfoniskās partitūras. 
Longīns Apkalns par to raksta: „...viņš uz pazaudēto Latviju reaģēja tā, ka viņa māksla pārlūza.. Tā nekļuva sliktāka, varbūt gluži otrādi.”
Šādā plašā amplitūdā – no vēlīnā romantisma stilā ieturētajiem simfoniskajiem darbiem un īsti vāgneriska dramatisma Ugunī un naktī, solodziesmu poēzijā turpinot un attīstot Emīla Dārziņa sirds liriku, līdz zināmam racionālismam un konstruktīvam modernismam vēlīnajās kamermūzikas kompozīcijās sevi izpaudis Jāņa Mediņa radošais gars.

www.lmic.lv

Ienākt
draugiem.lv twitter.com facebook.com
Draugi / Sadarbības partneri