Mūžībā devies komponists Mārtiņš Brauns (25.11.2021)

Šā gada 24. novembrī mūžībā devies komponists Mārtiņš Brauns. Izdevniecības Musica Baltica pārstāvji izsaka visdziļāko līdzjūtību komponista tuviniekiem, draugiem un domubiedriem.

Komponists, savu skaņdarbu izpildītājs Mārtiņš Brauns dzimis 1951. gada 17. septembrī Rīgā ārstu ģimenē. 1958–1970 mācījies EDMS: klavierklasē, tad kora klasē, pēc balss lūzuma – kordiriģēšanas klasē un pēc tam – mūzikas teorijas nodaļā, kur apguvis arī kompozīciju pie Ģederta Ramaņa. 1970. gadā uzsācis studijas LVK Ādolfa Skultes kompozīcijas klasē, ko absolvējis 1976. gadā, iegūstot komponista un mūzikas teorētisko priekšmetu pasniedzēja kvalifikāciju. 

Tas ir Mārtiņa Brauna radošais kredo. Mūzikai nav jādublē tekstā ierakstītais, režisora izrādītais, bet gan jārada jauna iztēles sfēra ar saviem muzikāliem līdzekļiem. Viņš ir viens no visvairāk pieprasītajiem teātra un kinomūzikas komponistiem. Vairākkārt atzīts par gada labāko teātra komponistu Latvijā. Septiņas reizes saņēmis Lielā Kristapa balvu kā Latvijā labākais kinomūzikas komponists. Dažādos starptautiskos kinofestivālos Mārtiņa Brauna mūzika prēmēta ap 20 reižu. Rakstījis pasūtījuma darbus ārzemju TV, piemēram, Londonas TV 4, Zviedrijas TV 2 . Veiksmīga sadarbība bijusi ar gandrīz visiem Latvijas teātru un kino režisoriem, īpaši ar Arvīdu Krievu, Jāni Cimmermani, kinodokumentālistu Juri Podnieku, angļu režisoru Deividu Monro. Jo Mārtiņš Brauns nav kabineta komponists, bet gan aktīvs mūziķis. 

Latvijas 100. jubilejas gadā poēmu Daugava ieskaņojis Latvijas Radio koris diriģenta Sigvarda Kļavas vadībā.  Jaunajā Daugavas ierakstā dzirdama arī paša Mārtiņa Brauna balss. 2019. gadā izdevniecība Musica Baltica klajā laiž nošu izdevumu Mārtiņš Brauns, Rainis, Daugava.

Raiņa un Mārtiņa Brauna Daugavai ir liela kultūrvēsturiska vērtība. Tā cieši saistīta gan ar neatkarīgās Latvijas valsts dzimšanu 20. gadsimta sākumā, gan ar ceļu uz neatkarīgas valsts atgūšanu gadsimta beigās.

Mārtiņš Brauns ir pārliecināts, ka Rainis savu aktualitāti nav zaudējis pat šodien. “Kaut kas no viņa vienmēr būs aktuāls. Pagāniskais, kas ir Daugavā, tā nav reliģija. Daugava ir mūsu saknes, mūsu izaicinājums, – lūk, jūs mūs nemācīsit dzīvot, mums ir sava saule, pērkons, un tas viss nevienā mirklī neizslēdz ticību Visaugstākajam. Var domāt visādi, bet šis teksts būs aktuāls, kamēr vien būs latvieši.”