Dārziņš, Emīls (1875 - 1910)
Biogrāfija Darbi
Foto 1
Dzimis Jaunpiebalgas „Jāņaskolā”,
skolotāja Andža Dārziņa ģimenē. Pašmācības ceļā sagatavojies
iestājeksāmeniem, Emīls Dārziņš 1888.gadā uzsāk studijas
Pēterburgas konservatorijā Luija Homiliusa ērģeļklasē, jo mācībām
tajā ir visizdevīgākie – bezmaksas studiju - nosacījumi.
Ērģeļmūzikas klasē augsts ir arī teorētisko priekšmetu līmenis –
speciālās harmonijas klasē paredzētas studijas pat pie Nikolaja
Rimska–Korsakova. Pasaules kultūras lielpilsētā, Dārziņa
apjūsmotajā Ziemeļu Palmīrā jaunais censonis nepaguris apmeklē
koncertus, operizrādes, teātrus, satuvinās ar Emili Melngaili,
Alfrēdu Kalniņu, tāpat Pēterburgas Mākslas akadēmijā un Štiglica
zīmēšanas skolā studējošajiem latviešiem. Tomēr finansiālu problēmu
dēļ studijas 1901.gada maijā jāpārtrauc.
Turpmākos deviņus mūža gadus Dārziņš pavada Rīgā, lielu daļu
savas radošās enerģijas ziedojot klavierskolotāja
un recenzenta darbam. Teoriju un harmoniju pie viņa mācīties uzsāk
Jānis Zālītis, Ādolfs Ābele, Jānis Reinholds. Dārziņa kritikas
raksturo gan profesionāli trāpīgs vērtējums, gan neiztrūkstoša
ideālisma klātbūtne, padarot viņu par vienu no pirmajiem patiesi
spožajiem latviešu mūzikas aprakstniekiem, par izcilu mūzikas
kritiķi. Radošajam darbam atvēlamā laika nav daudz – visa radošā
mūža laikā tapušas vien 17 a capella kordziesmas un 19
solodziesmas, kā arī simfoniskais „Melanholiskais valsis”.
„Vientuļās priedes”, „Liriskās fantāzijas” un „Mazās svītas”
partitūras komponists, netaisnīgi apvainots plaģiātismā, 1908.gadā
iznīcina. Nepabeigta paliek opera „Rožainās dienas”. Emīls Dārziņš
traģiski iet bojā dzelzceļa negadījumā pie Zasulauka stacijas
Rīgā.
