Mence, Selga (1953)
Biogrāfija Darbi
Foto 1
Selga Mence dzimusi 1953. gada
12. janvārī Liepājā. Viņas tēvs – matemātikas pedagogs Jānis
Mencis, jaunībā pie Jēkaba Vītoliņa Rīgas Skolotāju institūtā
apguvis kordiriģēšanu, brālis Jānis Mencis jun. – arī matemātiķis.
Selga Mence absolvējusi Liepājas 5. vidusskolu, ar vācu valodas
novirzienu (zelta medaļa, 1971), jau pēc diviem gadiem Emila
Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskolu, tad LVK kompozīcijas klasi
un asistentūru pie Paula Dambja (1978, 1988). Ir studējusi
muzikoloģiju. Vairākus gadus strādājusi Latvijas Kultūras
ministrijas repertuāra redakcijas kolēģijā (1980–1987). 80. gados
pārzinājusi bērnu mūzikas sfēru Komponistu Savienībā. Kopš 1985.
gada ir JVLMA Kompozīcijas katedras docētāja, patlaban profesore,
kopš 2004. gada - Kompozīcijas katedras vadītāja.
Selgas Mences vārds vispirms iemirdzas saiknē ar kormūziku.
Viņas skaņdarbi skanējuši Ziemeļvalstu Dziesmu svētkos Norvēģijā
2000. gadā un daudzos Dziesmu svētkos Latvijā, ASV, Kanādā. Ar
komponistes skaņdarbiem daudzi Latvijas un ārvalstu kori guvuši
uzvaras starptautiskos konkursos.
Selga Mence piedalījusies tādos projektos
kā Songbridge
2000 festivālā Europa Cantat
XIV Nevērā, Francijā, un Eiropas
mūzikas mēnesis 2001. gadā Bāzelē. Viņas skaņdarbu
cikls Dziesmas divām klavierēm
ticis iekļauts rekomendēto skaņdarbu desmitniekā 1999. gadā
Starptautiskajā komponistu radio tribīnē (International
Rostrum of Composers) Parīzē. Saņēmusi 2005. gada
laikraksta Dienagada balvu kultūrā par
oratoriju Livonija. Prieka un sāpju
dziesma.
Kora dziesma, bērnu mūzika – šajā jaunrades daļā līdz šim
īpaši izpaudusies Selgas Mences gaišā emocionalitāte, arī muzikālo
tēlu dzīvīgums, mīlestība pret latvju dainām ar to tradicionālo,
stabilo vērtību pasauli. Daudzkārt izmantotās latviešu (arī
lībiešu) tautas melodijas un teksti (nereti zūdot robežai starp
tautasdziesmas apdari un oriģinālmūziku) kopumā iekļaujas nacionāli
romantiskajā tradīcijā, kas tomēr risināta ar laikmetīga skaņraksta
līdzekļiem. Darbus izceļ sonorikas koloristiskās iespējas un
aleatorikai raksturīgās improvizatoriskās spēles. Viens no
svarīgākajiem šeit tomēr ir intonatīvais materiāls, kas,
mērķtiecīgi un loģiski – Selgai Mencei raksturīgas īpašības –
vadīts, iekvēlina skaņdarba vispārējo uztveri. Guntars Pupa
taisnīgi rakstīja, ka viņa kā viena no pirmajām jaunajām
komponistēm aktualizējusi
melodiju 80. gadu latviešu mūzikā
(LM, 1986). Iespējams, tieši šīs
daiļrades iespaidā viņas jaunākajos instrumentālajos sacerējumos
nozīmīgs kļuvis dziesmasžanrs,
simboliskā veidā koncentrēdams sevī ļoti niansētu poētisko
saturu.
